Skolēnu koncentrēšanās, uzmanības un atmiņas attīstība
Dažreiz šķiet, ka uzmanības trūkums ir vienkārši vecuma pazīme.
“Nu viņš taču ir puika… Nu viņa vienkārši nogurusi… Pāraugs.”
Tā mēs sev sakām, jo bail atzīt kaut ko citu: iespējams, bērnam ir nepieciešama mūsu atbalsts daudz vairāk, nekā mēs domājām.
Šis stāsts ir par divām ģimenēm. Tas notiek tepat, Rīgā. Un tas ļoti līdzīgs tam, ko simtiem māmiņu ikdienā apspriež forumos:
“Viņš nevar koncentrēties ilgāk par piecām minūtēm”
“Mēs darām mājasdarbus trīs stundas — es vairs nevaru”
“Atmiņa kā siets… Es saku vienu un to pašu desmit reizes”
“Aizmāršība vai ADHD? Vairs nesaprotu…”
Pirmā ģimene: kad šķiet, ka viss pašsavelksies
Ingas ģimenē auga brīnišķīgs zēns — Tomass. Gudrs, dzīvīgs, ziņkārīgs.
“Parasts bērns,” teica Inga, kad skolotāja sūdzējās, ka Tomass atslēdzas ik pēc trim minūtēm.
— “Nu, ko jūs, visi bērni tagad tādi. Telefoni, TikToki… Nu labi, uzmanības trūkums.” — viņa atbildēja.
Ceturtajā klasē Tomass aizmirsta kladēs, nedzird visu no sākuma, pazaudē lietas, pārlēkā no uzdevuma uz uzdevumu.
— “Ak, mans zēns, savācies jau” — noguruši nopūtās Inga vakaros.
Bet nekas nemainījās. Pusaudža gados Tomass sāka izvairīties no grūtiem uzdevumiem — baidījās, ka tāpat nesanāks.
— “Es nevaru. Es esmu stulbs”, — viņš teica, kaut redzams, ka viņš nemaz nav stulbs — vienkārši izdevis smadzenes.
Kad Tomass sasniedza 18, viņš iestājās tehnikumā — un pameta pēc gada. Ne tāpēc, ka negribēja. Vienkārši viņa smadzenes nekad nebija iemācītas strādāt fokusēti.
Viņš izauga par laipnu pieaugušo, bet pastāvīgi šaubījās par sevi — jo kādreiz netika laikus atbalstītas viņa koncentrēšanās un plānošanas prasmes.
Inga bieži saka draudzēm:
— “Ja es būtu zinājusi to, ko zinu tagad…”
Otrā ģimene: kad māmiņa laikus pamanīja, ka vajadzīga palīdzība
Laimas ģimenē auga meitene Emīlija, desmit gadu veca. Tie paši problēmas: uzmanības trūkums, slikta atmiņa, pastāvīgais “Kāpēc man jā?” pie mājasdarbiem, asaras, mūžīgais:
— “Mammu, es nesaprotu…”
— “Mammu, es aizmirstu…”
Laima izlasīja simtiem diskusiju forumos:
“Kā attīstīt koncentrēšanos?”
“Vai ir normāli, ka bērns nevar sēdēt mierīgi?”
“Ko darīt, ja atmiņa neuztur pat vienkāršas lietas?”
Un, tā vietā, lai gaidītu “kamēr pāraugs”, Laima izlēma rīkoties. Viņa atrada programmu, kur bērnus māca ne tikai būt “uzmanīgiem”, bet saprast, kā darbojas viņu smadzenes, kā pareizi fokusēties, strukturēt, atcerēties un vadīt uzmanību.
Pirmās nedēļas bija grūtas. Emīlija jaukta uzdevumus, bija nogurusi. Bet pakāpeniski meitene sāka mainīties:
Viņa pati sāka sēdēt pie mājasdarbiem.
Sāka justies pārliecinātāk.
Ātrāk saprata jaunas tēmas.
Vairs nebija bail no kļūdām.
Un pats galvenais — viņa saprata, ka ar viņas uzmanību viss ir kārtībā, vienkārši tā jātrenē kā muskuļus.
Šodien Emīlijai jau 17. Viņa pārliecinoši mācās, viņai augsti vērtējumi, viņa plāno nākotnes profesiju. Un Laima reizēm saka:
— “Tas bija labākais lēmums, ko es pieņēmu viņai tajā laikā”.
Kāpēc šie divi stāsti ir tik atšķirīgi?
Tāpēc, ka uzmanība, atmiņa, koncentrēšanās — tas nav “raksturs” vai “slinkums”.
Tas ir prasmes. Un tās var attīstīt.
Bet to jādara pirms pusaudža vecuma, kad smadzenes vēl ir elastīgas, bet ieradumi vēl nav nostiprināti.
Un šeit nav nekā kaunpilna.
Simtiem māmiņu atzīst forumos:
“Es domāju, ka tas ir kaprīzs uzvedums. Izrādījās, vienkārši bērnam vajadzēja iemācīties koncentrēties.”
“Nepaklausīgs? Tā trenējas!”
Maigs noslēgums
Es bieži domāju par abiem bērniem — Tomasu un Emīliju.
Abi bija talantīgi.
Abi varēja daudz sasniegt.
Bet viens izauga ar domu “es nevaru”,
bet otra — ar domu “es varu”.
Atšķirība — tajā, ka vecāki laikus pamanīja pirmos signālus.
Šodien Rīgā ir programmas, kur bērni no 8 līdz 15 gadiem tiek interesanti un maigi mācīti pārvaldīt uzmanību, atmiņu, domāšanu — tā, lai tas kļūtu par viņu personīgo prasmi uz mūžu.
Tas notiek formātā, kas patīk bērniem — un kas patiešām strādā.
Bet vissvarīgākais — iespēja neizlaist laiku.
Dažreiz pietiek vienkārši sper pirmo soli.
Un dot bērnam iespēju atklāt to, kas jau viņā ir.