Kad bērns ilgu laiku tiek uzskatīts par slinku un viņa patiesās grūtības paliek bez atbalsta, pamazām cieš ne tikai skola. Visbīstamākais ir tas, ka mainās viņa attieksme pret sevi. Viņš sāk domāt, ka ir stulbs, vājš vai "ne tāds", lai gan problēma nebija spējās, bet gan tas, ka pareizās prasmes vienkārši neattīstījās laikā.
Tāpēc jautājums šeit nav tikai šodienas nodarbībās. Daudz svarīgāk ir tas, vai bērns izaugs ar domu "es netieku galā" vai sajūtu, ka grūtības var saprast, izjaukt un pakāpeniski pārvarēt. Stāsti par divām ģimenēm lapā tikai parāda šo atšķirību ļoti skaidri.
Šādiem bērniem palīdz ne kliedzieni, ne sodi, ne bezgalīgs spiediens. Viņiem ir svarīgi attīstīt tieši tās prasmes, bez kurām studijas kļūst pārāk smagas: spēja saglabāt uzmanību, atcerēties, saprast instrukcijas un apstrādāt informāciju. Kad pieaugušie sāk strādāt ne tikai ar nodarbībām, bet arī ar atmiņu, uzmanību, domāšanu un loģiku, bērnam kļūst vieglāk ne tikai skolā, bet arī sevī.
Izmaiņas parasti sākas nevis ar "perfektiem vērtējumiem", bet ar svarīgākām lietām: bērns ātrāk saprot, pārliecinošāk reaģē, mazāk baidās un vairs neuztver katru uzdevumu kā draudu. Tieši tas kļūst par punktu, pēc kura pakāpeniski mainās gan mācīšanās, gan bērna pašsajūta.