Runa neattīstās pati par sevi. Aiz tā slēpjas uzmanība, darba atmiņa, dzirdes uztvere un spēja apstrādāt dzirdēto informāciju. Ja šīs funkcijas attīstās nevienmērīgi, bērns var labi saprast uzrunāto runu, taču viņam joprojām ir grūti runāt pašam. Papildu slodzi rada arī mūsdienu vide: daudz sīkrīku, ātrs vizuālais saturs un mazāk tiešraides. Šādos apstākļos smadzenēm ir grūtāk saglabāt dzirdes uzmanību, atcerēties vārdus un savienot tos frāzēs.
Parasti vecāki pamana vairākas pazīmes vienlaikus. Bērns saprot, kas viņam tiek teikts, bet īsumā atbild vai vispār neatbild. Viņam ir grūti atkārtot vārdus, veidot frāzes, pārstāstīt un skaidri izteikt savas domas. Dažreiz viņš runā klusi, neskaidri vai ātri nogurst no runas uzdevumiem.
Laika gaitā tas sāk ietekmēt ne tikai runu, bet arī pašapziņu. Bērns var justies neērti, baidīties runāt un izvairīties no situācijām, kad kaut kas jāpaskaidro vai jāreaģē skaļi.