Bērns baidās atbildēt un netic sev,
kā palīdzēt un nenokavēt?

Ir bērnības grūtības, kas ilgu laiku paliek nemanāmas. Bērns nav rupjš, nav pretrunīgs, var pat izskatīties mierīgs un"ērts". Bet skolā viņš apmaldās, baidās atbildēt, izvairās no sarežģītiem uzdevumiem un arvien vairāk saka: "Es nezinu", pat ja patiesībā zina atbildi. Šāda iekšēja nedrošība reti parādās vienā dienā - parasti tā pieaug pakāpeniski.

Vissvarīgākais šajā situācijā ir negaidīt pārāk ilgi. Tā kā ar vecumu problēma sāk ietekmēt ne tikai skolu, bet arī to, kā bērns uztver sevi: izmēģināt vai klusēt, domāt vai atkāpties, ticēt sev vai iepriekš izvēlēties vienkāršāku ceļu.
Kā saprast, ka bērnam jau ir grūti ne tikai skolā, bet arī iekšā?
Parasti vecāki pamana līdzīgus signālus. Bērns ir kļuvis piesardzīgāks, nodarbojas ilgāk, biežāk saka "es nesaprotu", izvairās no sarežģītiem uzdevumiem, nevēlas atbildēt skaļi un mēģina vēlreiz neizpausties. Ārēji tas var šķist vienkārši pieticīgi, bet patiesībā bērns jau dzīvo ar iekšēju spriedzi: kļūdīties ir biedējošāk nekā klusēt.

Īpaši svarīgi ir pievērst uzmanību, ja bērns arvien vairāk izvēlas "vienkāršāk", pat ja viņš varētu vairāk. Tā vairs nav par vienu skolas epizodi, bet gan par veidojošo savas maksātnespējas sajūtu.
Kāpēc bailes no atbildes nav saistītas tikai ar raksturu?
Bērns var baidīties atbildēt nevis tāpēc, ka viņš ir vājš vai "pārāk jutīgs". Bieži vien viņam ir grūti noturēt uzmanību, formulēt domas īstajā brīdī, spriest zem spiediena un mierīgi pārdzīvot kļūdu. Kad smadzenes darbojas pastāvīgā spriedzē, bērns sāk izvairīties no situācijām, kurās pastāv risks pateikt kaut ko nepareizi.

Tāpēc problēma šeit ir dziļāka nekā tikai kautrība. Tas attiecas uz to, kā bērns domā, kā tiek galā ar slodzi un cik vispār viņš jūtas spējīgs.
Kāpēc nevajadzētu cerēt, ka viss pāries pats?
Ja bērns gadiem ilgi dzīvo ar sajūtu "es netieku galā", tas kļūst par daļu no viņa iekšējā scenārija. Viņš mēģina mazāk, strīdas mazāk, riskē mazāk, biežāk iepriekš atsakās no grūtā. Pakāpeniski problēma pārstāj būt tikai skolu — tas sāk ietekmēt izvēli, iniciatīvu un ticību sev.

Tāpēc svarīga ir ne tikai jautājums par vērtējumu. Daudz svarīgāk, ar kādu attieksmi pie sevis bērns nāk no šīs vecuma: ar domu "es varu izmēģināt" vai ar domu "labāk neuzsākt".
Kas patiešām palīdz bērnam?
Palīdz nevis spiediens un mēģinājums "padarīt drosmīgāku", bet gan darbs ar to, kas atrodas dziļāk: uzmanība, domāšana, spēja spriest, mierīgi izturēties pret kļūdām un nepazust zem slodzes. Kad bērns saņem pieredzi, ka viņš var domāt, kļūdīties un joprojām tikt galā, iekšējais atbalsts sāk atgriezties.

Kāpēc ir īpaši svarīgi neatlikt palīdzību 7-15 gadu vecumā?
Tieši šajā vecumā veidojas ne tikai skolas paradumi, bet arī attieksme pret kļūdām, ticība sev un vēlme vispār iekļauties domāšanā. Labā ziņa ir tā, ka 7, 10, 12 un pat 15 gadi nav par vēlu. Tas kļūst par vēlu, kad problēma gadiem ilgi tiek ignorēta vai izskaidrota tikai ar slinkumu un raksturu. Bērna smadzenes paliek plastiskas, ja tuvumā ir atbalsts, sistēmiskums un droša vide attīstībai.
Kā mēs varam palīdzēt?
Smartwill Riga bērni vecumā no 7 līdz 15 gadiem attīsta uzmanību, domāšanu, spriešanas spējas, darba atmiņu un iekšējo pārliecību. Kad bērns sāk labāk izprast, sekot līdzi un sajust, ka viņa domām ir vērtība, viņam pamazām rodas kaut kas tāds, ko nevar radīt tikai ar atbalsta vārdiem — iekšējais atbalsts. Un vecākiem tas nozīmē mazāk trauksmes un lielāku izpratni par to, kā patiešām palīdzēt.

Reģistrējieties izmēģinājuma sesijai, lai saprastu, kādas prasmes šobrīd ir īpaši svarīgi atbalstīt tieši jūsu bērnam un kā palīdzēt viņam kļūt pārliecinātākam bez spiediena un liekas spriedzes.

Skatiet YouTube videoklipu par šo tēmu — https://youtu.be/BlCYA7kxQS4
mierīgi, godīgi un bez spiediena.

Varbūt tieši tas kļūs par punktu, pēc kura daudz kas nostāsies savās vietās.